Dzīvesspēka jēdziens

DZĪVESSPĒKA JĒDZIENS 

Jēdziens dzīvesspēks ir attiecināms uz ideju par pozitīvu adaptāciju un spēju saglabāt (uzturēt) mentālo veselību par spīti pieredzētajām dzīves likstām un nelaimēm. Dzīvesspēks tiek interpretēts kā homeostāze, proti, pašregulēta līdzsvara un harmonijas stāvoklis sistēmā (Herrman, Stewart, Diaz-Granados et al. 2011). Citi pētnieki saista dzīvesspēku ar tādiem būtiskiem elementiem kā jēgpilna, mērķtiecīga dzīve (meaningful/purposeful life), neatlaidība, izturība, pašpaļāvība un iekšēja saskaņa u.c. (Wagnild & Young 1998, Wagnild 2014, Svence,2016)

Kā riska faktori dzīvesspēkam tiek minēti dažādi stresori – nelaimes, zaudējumi, sliktas savstarpējās attiecības, negatīvi dzīves notikumi, karš un dabas katastrofas, savukārt kā dzīvesspēku veicinošos faktorus pētnieki atzīmē personālos, bioloģiskos un ģenētiskos, kā arī vides faktorus, draugus un ģimeni, sociāli ekonomiskos, tāpat arī kultūras un garīgos faktorus, sociālā atbalsta politiku vietējās varas līmenī. 

Kā dzīvesspēka personālie faktori tiek minētas dažādas personības iezīmes - atvērtība, kognitīvs elastīgums, ekstraversija, atsaucība (agreeableness), emociju regulēšanas spēja, zināšanās balstītas prasmes (mastery), pašefektivitāte, pašcieņa, kognitīvās izvērtēšanas spējas, optimisms, sociālās piesaiste. 

Riska faktoru un aizsargājošo faktoru mijiedarbība ir homeostatisks process, proti, šo faktoru pretēji vērstā darbība tiecas uz līdzsvara pašnodrošināšanu sistēmā. 

Kad indivīds piedzīvo dažādus pārbaudījumus, attiecīgi mobilizējas aizsargājošie faktori. Ja līdzsvars netiek nodrošināts, proti, riska faktori ir pārāk spēcīgi vai ilgstoši, bet aizsargājošie faktori pārāk vāji, šo faktoru mijattiecības disbalansa ietekmē var veidoties dažādi traucējumi (disruption) vai disfunkcija, kā rezultātā var attīstīties mentāla saslimšana. Ir iespējams arī otrs attīstības ceļš – posttraumatiskā (pēctraumas) izaugsme, uzplaukums. Tas nozīmē, ka attīstītu aizsargājošo faktoru darbībā ir novērsts sistēmas disbalanss, pārvarētas dzīves grūtības, un iegūta pieredze, kurai līdzi nāk lielāka pārliecinātība par savām spējām un varēšanu. 

Tradicionāli tiek ieskicētas sešas dzīvesspēka pamatkompetences, kas ir pilnveidojamas vingrinajumos un dzīves pieredzē:

1. sevis izpratne (self-awareness) – identificēt savas domas, emocijas, uzvedību un katrā no tiem kā arī neproduktīvos uzvedības paternus;
2. pašregulēšana (self-regulation) – tiek attīstīta spēja regulēt impulsus, domāšanu, emocijas un uzvedību, lai sasniegtu mērķus, vēlēšanos un spēju izteikt emocijas;
3. optimisms – kā labos nodomus pret sevi un citiem samērot ar realitāti; izaicinošas pretējas pārliecības/uzskatu piemēri;
4. garīgās spējas (mental agility) – domāt elastīgi un precīzi, perspektīvas pieņemšana un vēlme izmēģināt jaunas stratēģijas;
5. rakstura stiprās puses – identificēt galvenās savas un citu stiprās puses, [balstoties uz savu stipro pušu identifikāciju,] lai pārvarētu problēmas, lai sasniegtu mērķus un veicinātu regulāru un noturīgu savu stipro pušu izmantošanu realitātē;
6. savienojamība (connection) – veidot stipras attiecības ar pozitīvas un efektīvas komunikācijas palīdzību, empātijas attīstība un prasmes, kā lūgt palīdzību un piedāvāt to citiem.

Tā psihologu pētījumu rezultāti var noderēt, lai izveidotu atbalsta formas, tādējādi palīdzot dažādās nozarēs strādājošu cilvēkiem, tajā skaitā pedagogiem, visa mūža garumā veiksmīgi tikt galā ar dzīves likstām un profesionāliem izaicinājumiem.

Profesore Guna Svence